Pēdējā laikā

Jau pagājis vairāk kā mēnesis, kopš dzīvojos Maltā. Sākumā četri mēneši likās ļoti daudz, tagad šķiet, ka tas vispār nav nekas, ja reiz pirmais mēnesis ir tik nenormāli ātri paskrējis. Pagājis arī mans ciemiņu maratons, tāpēc beidzot varu saprast, ko īsti šeit mācos. :D
Maltā ir iestājusies ziema. No vienas puses pēdējās dienās vakaros tik tiešām prasās jaciņu un šoferi pat šad tad aizver autobusam durvis, bet no otras puses šī ziema smieklīgā kārtā atgādina Latvijas vasaru. Ziema nenozīmē, ka nevar peldēties un sauļoties. Ziemā biežāk līst, kā jau teicu – Latvijas vasara.
5 minūšu gājienā no kojām ir krodziņš, kur nopērkot alu (0,5 maksā 1,75eiro) tu dabū pieēsties par brīvu. Viss ēdiens ir garšīgs un viņa ir daudz. Nav runa par čipšiem vai riekstiem, bet gan par diezgan normālām siltajām uzkodām. Ticiet vai nē, koju iedzīvotāji šeit ir bieži ciemiņi. :D Kad slinkums gatavot vakariņas, vienkārši dodamies turp.
Fotogrāfijas skolotājs nebeidz brīnīties, cik esmu gara, viņam grūti saprast, ka savā valstī esmu normāla. Tāpat daudziem šeit liekas, ka esmu blonda.
Vīrietis, kam pieder aktīvā sporta centrs (tas pats, kur Crazy sofa), piedāvāja man darbu vasarā – vadīt laivu :D Teica, ka viņiem trūkstot darbinieku, alga arī diezgan ok. Jāpadomā :)
Trešdien biju striptīzbārā. Katru trešdienu tur ir Ladies night – ieeja par brīvu. Secināju, ka dažas lietas dzīvē mani vēl arvien pārsteidz. Nezinu, cik ļoti jāiegrimst detaļās, bet stundu garais šovs bija iespaidīgs. :D Beigās no griestiem sāka tecēt duša un viņi visi trīs tur seksīgi mazgājās :D Un vēl viņiem ir ļoti cieša saskare ar publiku :D
Vakar svinējām manas dzīvokļa biedrenes dzimšanas dienu (šī nedēļas nogale sākās trešdien un visticamāk turpināsies līdz pirmdienai) – kā pārsteigumu noīrējām limuzīnu un braucām 11 cilvēki tajā. Tas arī ir pēdējais moments, ko daudzi atceras, jo pirms tam bija ballīte ar sangriju (dzēriens, ko gatavo no vīna, sulas, cukura, augļiem un šņabja), kurai es pielēju ļoti daudz šņabi... Toties šodien daži piedzīvojumu stāsti pārspēj viens otru.

Ūdenssporta aktivitātes

Šodien draudzīgā bariņā devāmies uz pludmali ar mērķi izmēģināt paraglaidingu. Neviens īsti nezināja, kas tas par zvēru, un visi bijām mazliet nobijušies. Faktiski tas ir parašūts, kas piesiets striķī pie laivas – cilvēks tiek pacelts gaisā un kādu laiku lidinās diezgan augstu. Lai nu kā, sanāca, ka man ar vienu meiteni bija jālido pirmajām. Tagad, kad zinu, kas tas ir, raksturošu šo aktivitāti, kas no malas izskatās diezgan bailīga, kā sēdēšanu gaisā. Tu nejūti ne ātrumu, ne vēju, patiesībā nākamreiz, kad došos paraglaidingot, paņemšu līdzi grāmatu vai portatīvo datoru. :D Secināju, ka bailīgāk ir braukt Maltas autobusā, nekā paraglaidingot. Tomēr skats no augšas bija jauks, un izmēģināšanas pēc noteikti bija vērts pamēģināt. Ir forši sēdēt gaisā. :D
Nākamā aktivitāte bija trīsreiz lētāka un man patika desmitreiz vairāk. „Crazy sofa” ir aiz laivas piesiets gumijas dīvāns, uz kura var apsēsties maksimāli 4 cilvēki, un tad laiva tos velk. Uz dīvāna ir speciāli rokturi, pie kā turēties. Pirms sākšanas laivas vadītājs pajautāja, vai vēlamies „ soft or rough ride”. Protams, atbildējām „rough”. Nezinu, vai viņam īpaši patika mani bļāvieni, vai tas, ka mazā auguma spāniete man blakus visu laiku atradās gaisā, bet viņš mūs izvizināja īpaši sirsnīgi. Sākumā nevarēju paelpot no smiekliem, beigās vienkārši centos neizlidot ārā. Laivas vadītājs bija šajā jomā pieredzējis un zināja visādas „rough riding” tehnikas. Tas bija kaut kas ārprātīgi fantastisks – man šķiet, ka piestaigāšu uz šo vietu diezgan bieži. Vienīgi elkoņi no turēšanās bija riktīgi nobrāzti.
Tomēr īstās atrakcijas sākas tad, kad mēģini tikt autobusā no kādas attālākas vietas Maltā. Ar katru dienu arvien vairāk saprotu, ka daudz ko nesaprotu. Latvijā vispārpieņemtie principi, lietas, kad šķiet loģiskas un pašsaprotamas, šeit nedarbojas. Un man tas patīk!
Piektdien bijām ļoti savdabīgā bārā. Iedomājieties, kā būtu dzert alu un spēlēt biljardu baznīcā! Apmēram tā. Sienas, grīda un griesti bija no marmora, galdiņi atradās velvēs, uz sienām bija eņģeļu attēli un bija iespējams iegādāties kartiņas ar Dievmāti Mariju un Jēzu. Tam visam pa vidu – biljarda galds un bārs ar pieklājīgu alkohola izvēli. Kā jau teicu – šis tas šeit mums nav saprotams. Starp citu, Maltā ir aizliegta šķiršanās. Tomēr šo lielo reliģiozitāti ikdienā parasti nejūt. Vienīgi daži pasniedzēji pirms lekcijas noskaita īsu lūgšanu un pārmet krustu. :D Nebeidzu brīnīties. :)

Jaunumi

Svētdien visi (apmēram 200 cilvēki) devāmies braucienā ar laivu uz Maltas māsu salām – Gozo un Comino. Par visas dienas braucienu bija jāsamaksā 40 eiro, bet uz laivas bija ēšana un dzeršana par brīvu. Sākums bija aizraujošs – ar katru lielāku vilni klājā šļakstījās ūdens, jutāmies kā karuselī, visi priecājās un smējās. Pēc pusstundas visi bija kļuvuši aizdomīgi klusi, nez kāpēc alu un vīnu, kas bija bezmaksas, dzēra tikai retais un šeku reku – viens jau vēma pār bortu. Ap to laiku arī es sāku justies jokaini, un manī dzima pārliecība, ka Malta tomēr ir liela sala, ja tai apkārt jābrauc tik ilgi. Gozo gan bija redzama visu laiku, bet tuvāk kā nenāca tā nenāca. Kad pēc kādas pusotras stundas brauciena beidzot pietauvojāmies kādā līci, kur bija paredzēts peldēties, visi kā traki metās ūdenī, lai tikai nevajadzētu tupēt uz nolādētās laivas. :D
Pēc tam devāmies uz mazāko salu Comino, kurā esot filmēta daļa no „Trojas”, „Minhenes”, „Papaye the sailor man” filmas :D un vēl kaut kā. Ap to laiku bija beidzies nelabums un varēja sākt baudīt bezmaksas alkoholu. Izpeldējāmies pasakainā klinšu ieskautā līcī ūdenī, kas bija vienkārši neiespējami silts. Maltā ūdens temperatūra ziemā esot 19 grādi :D A, ko?
Viena no problēmām, esot šeit, ir tāda, ka nav iespējams izvairīties no ballītēm. Viņas uzmācās katru vakaru, piespiež tevi pie zemes, līdz tu esi padevies, lai arī cik cieši biji apņēmies paņemt atslodzes dienu. Vietējās jauniešu organizācijas bezmaz vai cīnās, lai sarīkotu mums pāris ballītes nedēļā, un tukšās dienas mierīgi aizpilda paši koju iedzīvotāji.
Populārākā tusiņu vieta ir klubu pilsēta Paceville. Šķiet, ka neko tādu nebiju redzējusi nekur – visapkārt tikai dažnedažādi klubi, visi piebāzti, visur ieeja par brīvu un iedzert arī nemaksā dārgi. Atmosfēra Paceville ir diezgan forša, ballējas visādu vecumu cilvēki, visi pozitīvi. Starp citu, kāda aptauja vēsta, ka Malta ir 4. laimīgākā valsts pasaulē. 

Ja gadījumā kādam uznāk iedvesma... :)

Ieva Baranova
University Residence
Robert Mifsud Bonnici Str.,
Lija, LJA-1405,
Malta,
(Room 102 G)

Malta un Ieva

Šodien pirmo reizi devos uz pludmali. Protams, man un cūcības likumam raksturīgi, tieši šī bija pirmā diena, kad man līdzi nebija dvieļa un kājās bija kedas un džinsi, nevis vasarīgs apģērbs. Un, atkal man raksturīgi, es pabraucu garām vajadzīgajai pieturai. Bet patiesībā šeit autobusu šoferi mēdz būt tik draudzīgi, ka palīdz tev atrast īsto vietu, vai pat neliek samaksāt par to, ka esi apmaldījies un tev jātiek atpakaļ īstajā vietā. Pludmale bija neliela, toties jūra bija silta jo silta. Anglietes, kas visu laiku tikai sauļojās, nevarēja vien nobrīnīties, kā man var nebūt auksts (tiešām pārsteidzoši, kad ārā ir +25 un ūdenī apmēram tik pat). :D
Esmu atradusi dvēseļu draudzeni no Rumānijas, kurai tāpat kā man nepatīk iepirkties un gatavot katru vakaru kaut ko īpašu ēst. Tad nu abas saliekam savas nesakarīgās galvas kopā, un mūsu pagaidām izcilākais sasniegums ir makaroni ar tomātu mērci un cīsiņiem, kamēr citas dzīvokļa biedrenes gatavo visādus salātus, mocarellas, tiramisu un tamlīdzīgas ēdmaņas. Bet mums ir atbalsts – spāniete Leire, kas ēd mūsu gatavoto un saka (vai vismaz izliekas), ka ir garšīgi. Citus vakarus es vienkārši sagaidīju, kamēr sakarīgās meitenes paēd savas karbonādes un „pagatavoju” sev Rolton tipa nūdeļu zupu. Mājās ir vienkāršāk kaut ko izdomāt ēdienreizēm, bet gan jau pieradīšu. Plānoju laboties.
Vakar dzēru aliņus uz koju jumta ar spāņu meiteni Leiri. Bija jautri rāpties pa viņas jumta istabas logu (recepcija viņai neiedeva atslēgas durvīm uz jumtu tā iemesla dēļ, ka kāds piedzēries varētu nokrist, lai gan visi pārējie to vien dara kā čilo uz jumta). Patiesībā, lai nokristu no tā jumta, vajadzētu ļoti vēlēties izdarīt pašnāvību, jo, manuprāt, bīstamība sasisties rāpjoties ārā pa logu, ir daudz lielāka, nekā iespēja pārkrist pār 1,5m augsto apmali. Lai nu kā, no jumta paveras fantastiska panorāma, un vel es iepazinos ar uz blakus jumta tupošo igaunieti. Nesaprotu kā, bet vienā mirklī pieķēru sevi skaidrojam rumānietei un spānietei, kas ir Karlsons. Viņas sākumā negribēja klausīties, jo domāja, ka Karlsons ir kaut kas briesmīgs, bet es izskaidroju visu gaužām loģiski – tas ir vienkārši ruds čalis štrumbantēs ar propelleru pie muguras, kas lidinās pāri māju jumtiem. Ceru, ka nesabojāju viņu naktsmieru. :D