Svaigākās ziņas

Viens no kursiem, ko esmu izvēlējusies savam priekam, bet nesaņemu par to kredītpunktus, saucas Culture and Heritage – katru trešdienu mūs ved uz kādu vietu Maltā, un līdz šim tās ir bijušas vietas, kur parasti tūristi nevar iet – un tas man ļoti, ļoti patīk. Pagājušonedēļ mēs apskatījām vienīgo ēģiptiešu mūmiju Maltā, kura publikai netiek izrādīta, jo ar viņu tiek eksperimentēts, lai noteiktu viņas personību. Gids skaidroja, ka viņi ir 95% pārliecināti, ka mūmija (sieviete) ir kāda ļoti svarīga persona, ko mēs visi zinām un kuru gadiem ilgi meklējuši zinātnieki visā pasaulē. Viņš nekādi nepiekrita atklāt, par ko ir runa, līdz nav 100% skaidrības. Tomēr viņš apgalvoja, ka drīz mēs visi par to dzirdēsim, jo tas būs pasaules mēroga notikums.
Šonedēļ bijām St.Angelo fortā, kur dzīvo tikai viens cilvēks – St. John’s bruņinieku vēstnieks Maltā. Viņš ar mums pavadīja kādu pusotru stundu, ļoti atraktīvi stāstīdams par fortu, ordeni un Maltas vēsturi. Biju pārsteigta uzzināt, ka pasaulē vēl arvien ir 11 000 šī ordeņa bruņinieku. Izrādījās, ka šis harizmātiskais, omulīgais onkulītis ar mūžīgo cigareti mutē ir viens no tikai 55 bruņiniekiem/ mūkiem, kas devuši reliģisku zvērestu.
Piektdien kopā ar trim kursabiedriem devāmies uz Maltas lielāko laikrakstu „Times of Malta”, kur mums bija norunāta tikšanās ar avīzes bijušo redaktoru. Pusotras stundas laikā viņš ne tikai paspēja izrādīt un izstāstīt visu par laikrakstu, bet arī izglītot mūs par Maltas un Vallettas vēsturi. Tomēr pats labākais bija tas, ka šis pats vīrietis izrādījās Maltas vēstnieks Latvijā. Man patīk sagadīšanās. :)
Arvien vairāk pārliecinos, ka Maltas lielākā bagātība ir dzīvespriecīgie, draudzīgie cilvēki. Kafejnīcā no virtuves iznāks pavārs un mēģinās tev ieskaidrot, ka vista, ko tu ēd, ir papagailis, pēc tam mēģinās tev savest ar savu dēlu un beigu beigās nopirks tev alu. Autobusā visi pasažieri sāks strīdēties par to, kur tev labāk kāpt ārā, lai tu tiktu vistuvāk vajadzīgajai vietai. Pārdevēja kioskā šķirstīs uzņēmumu katalogu, kamēr atradīs kantori, ko tu meklē, tad zvanīs uz turieni no sava telefona, pēc tam uzzīmēs tev karti un vēl piekodinās, lai neapmaldies. Un tā varētu turpināt bezgalīgi.

Vēl viena interesanta pieredze

Tīrās sagadīšanās pēc es un divas manas dzīvokļa biedrenes tikām par žūriju Maltas puišu skaistumkonkursā „Mister personality”. Pirms mums jau trīs cilvēki no kojām bija žūrija Mis Maltas pusfinālā. Mēs noķērām divus zaķus ar vienu šāvienu – redzējām ne tikai misterus, bet arī misenes, kas bija ieradušās atbalstīt puišus. Katrai pilsētai ir sava pārstāve, kas cīnās par titulu mis Malta... Man jāatzīst, ka praktiski visas manas draudzenes ir trīsreiz smukākas par tām meitenēm, varbūt kādas 2-3 bija daudz maz ok, pārējās bija tiešām BRIESMĪGAS. Par puišiem, kas man bija jāvērtē, man vispār trūkst vārdu. Viņi defilēja mūsu priekšā, novilka žaketes, paspieda rokas, un mums bija jāliek atzīmes. Man būtu vieglāk vērtēt viņu drausmīgumu, nevis viņu lieliskumu! Jebkurā gadījumā, tā bija lieliska un SMIEKLĪGA pieredze. Mums bija jāliek atzīmes no 0 līdz 50. Visšausmīgākajam puisim, no kura es bēgtu, ja ieraudzītu uz ielas, es ieliku 20 punktus, bet manas dzīvokļa biedrenes pat salika 0, 5 un 10 tiem nabagiem. :D Lai Jums rastos priekšstats – daudzi no viņiem bija ģērbušies pilnīgi apspīlētās drēbēs, dažiem bija krekliņi ar dekoltē, un viņu rokas spiediens bija kā absolūtākai cacai – tikai ar pirkstu galiņiem... Vīrišķīguma tur nebija īpaši daudz :D Un personības ne tik. Bet nenoliegšu, ka bija ļooooti jautri.:)

Pārgājiens Maltas gaumē

Vakar viens no koju recepcijas darbiniekiem organizēja visiem pārgājienu. Bijām vismaz kādi 100 cilvēki. Bija teikts līdzi ņemt ēdienu un ērtus apavus, bet patiesībā prasījās gandrīz vai klinšu kāpšanas inventāru :D Garlaicīgi nebija, jo ik uz soļa bija jābaidās par savu dzīvību :D Pāris meitenes, vēl nesasniegušas pusceļu, sāka raudāt un iet atpakaļ. Faktiski bija jālec no akmens un akmeni – daži no tiem ļodzījās, citi bija asi, bet vēl citi – krita virsū. Bez akmeņiem vēl bija asi augi (kaut kas starp kaktusu un pieneni :D) un baigs karstums. Un kā gan es piemirsu mušas – tās bija pavisam labas! Viņām ļoti patika sviedri, bet vēl vairāk nobrāzumi, tā kā lēkšanas un balansēšanas procesā vēl bija jāatgaiņājas no tām. Tā klumpačojām kādas divas stundas, un varbūt tagad izklausīsies dīvaini, ja teikšu, ka man ļoti patika! Bija neaprakstāmi skaisti un vispār interesanti. Pa vidu kādas 40 min pavadījām pludmalē, peldoties un sauļojoties, un pēc tam daļa, kas nebija galīgi nokausēta, vēlreiz kāpa kalnā, lai redzētu saulrietu. Ja pirmā daļa jau bija brīnišķīga, tad šī vispār bija pasaka. Un slīdēšana lejā pa gludo kalnu bija adrenalīna sakāpinātības augstākais punkts. :D Tāpēc nav brīnums, ka vakarā kojās valdīja ļoti neraksturīgs klusums.