Visticamāk, pēdējais 2008.gada ieraksts

Svētdien devāmies otrajā pārgājienā pa Maltu – šoreiz uz Maltas dienvidiem, Dingli klintīm. Šīs klintis vietējiem asociējas ar pašnāvniekiem, jo daudzi izvēlas šo vietu, lai aizietu no dzīves. Es viņus labi saprotu – skats debešķīgs un klintis arī gana augstas. :D Šķiet, ka pat atmosfēra tur ir atbilstoša. Tāds mazliet baiss, nepieradināts skaistums.
Pagājušonedēļ uzstādīju savu Paceville rekordu – trīs naktis pēc kārtas. Man tas liekas daudz, bet kojās ir pietiekami daudz cilvēku, kas mani pārspļauj tā kā maziņo. Visi cenšas izpriecāties, pirms došanās mājup uz Ziemassvētkiem. Ja sākumā es domāju, ka koncentrēties mācībām ir grūti, tad tagad es pat teiktu, ka tas ir gandrīz neiespējami, ja vien neesi kaut kāds superstipras gribas cilvēks.
Mūsu jaunā aizraušanās ir galda futbols. Tā kā viena spēle kojās esošajā futbola galdā maksā 20 centus, jebkura norēķināšanās par pirkumu ir kļuvusi par piedzīvojumu – izdos vai neizdos kādu 20 centu monētu. Likums ir tāds, ka vienkārši samainīt naudu pa 20 c ir garlaicīgi, tāpēc tie ir visādi jāmedī. :D
Tuvojas tā diena, kad jādodas mājup uz Ziemassvētkiem. Pat sāk mazliet gribēties. Ļoti pietrūkst normāla ēdiena, jo pēdējā laikā nav spēka un laika, lai iepirktu dārzeņus, nesapūdētu tos un gatavotu. Šajā ziņā pārņēmis tāds kā bezspēks, vienaldzība... Labi, ka neesmu vienīgā, jo šķiet, ka arī manām druškām ir tāda pati kulinārā krīze. :D
Tā kā Maltā nav ne sniega, ne aukstuma, svētku sajūtu man rada Ziemassvētku dziesmas un bagātīgās dekorācijas visapkārt. Vallettā bijām uz mini Bētlemi – veselu teritoriju, kurā saceltas būdiņas, sadzīti īsti dzīvnieki un pa „ielām” staigā aktieri, ģērbušies tā laika drēbēs – pat īsta Marija, Jāzeps, trīs gudrie un jaundzimušais Jēzus (lai gan tas varbūt bija lelle). Sajūta diezgan sirreāla, jutos tā, it kā būtu izkāpusi no laika mašīnas.
Šodien Vallettā redzēju, kā apmēram 85 gadus veca tantiņa veikalā sper plīša lāci... Drīz mani nekas šajā pasaulē vairs nepārsteigs :D

Sicīlija un Etna

Svētdien cēlos puspiecos no rīta, lai ar vēl deviņiem jocīgajiem dotos iekarot Sicīliju un Etnu. Rīkoties prātīgi nepiestāv Maltai un Erasmus būtībai, tāpēc gulēt bijām aizgājuši tikai divos. Tomēr nekas nevar būt smieklīgāks kā bariņš no pārguruma nepārtraukti ņirdzošu cilvēku piecos no rīta. Kopumā šajā ceļojumā pa dienu gulējām vairāk nekā parasti kojās pa nakti.
Lai tiktu uz Sicīliju, divas stundas bija jābrauc ar prāmi. Pirmais, kas iekrita acīs, izkāpjot mafijas krusttēva salā, bija vīrieši – visi, kas vecāki par 40 gadiem (tajā pilsētā to bija absolūtais vairākums) izskatījās kā klasiski mafiozo no 60 vai 70 gadu filmām. Gaisā pat varēja just cigāru smaržu. Tikko izkāpām no autobusa, mums piedraudzējās klāt melns krancis. Viņš gāja visur ar mums un pameta mūs tikai pēc 40 minūtēm, kad sakāpām autobusā. Kas zina – varbūt mafijas spiegs.
Līdz Etnai bija jābrauc vēl divas ar pusi stundas ar autobusu. Mani šausmīgi tracināja gids, jo es ne tikai nevarēju saprast, ko viņš saka, bet piedevām nepārtraukti pārklausījos un dzirdēju kaut kādus murgus. :D
Etnas sakarā mani pārsteidza tas, ka tā izvirst tik bieži. Es biju iedomājusies, ka vulkāna izvirdumi notiek labi ja reizi vairākās desmitgadēs, bet Etnucis rādās īpaši ražīgs – katru gadu un nereti pat divas reizes. Pēdējais lielais izvirdums noticis 2001.gadā, bet tas netraucē cilvēkiem dzīvot bezmaz Etnas pakājē. Ticiet vai nē, zeme tur esot ļoti lēta. Cilvēki tik lūdz Dievu, lai viņus neaprok lava, bet prom netaisās. Tā ir vēl viena lieta, ko es nevaru saprast, tāpat kā kāpēc maltiešu vīriešiem ir gari nagi un kur paliek Maltas iedzīvotāji vakaros (jo uz ielām neviena nav, bet visi logi ir tumši).
Vulkāna galā bija tikai +5 grādi un šausmīgs vējš. Tas viss atgādināja jocīgu, sniega trūkuma dēļ izmirušu slēpošanas kūrortu. Veikaliņos tirgoja visu, ko vien var izgatavot no lavas (pati kā muļķa tūriste sev iegādājos lavas auskarus). Tik tiešām – lavas tur netrūkst :D Un gids zināja pat kura lava ir no kura gada. Esot nepieciešami 20-100 gadi, lai uz lavas kaut kas sāktu augt.
Jau no bērnības Etna man likusies kaut kas mistisks un baiss. Esmu ļoti priecīga, ka radās izdevība tur aizbraukt, bez tam vulkāns vispār ir viena jancīga štelle. Atpakaļceļā mums rādīja filmu par to, kā tas darbojas – es ļoti gribēju noskatīties, bet diemžēl aizmigu. Kad pamodos, secināju, ka man ir ļoti „paveicies” ar blakussēdētāju. Tas bija anglis mērenos gados, kurš lielījās ar to, ka čurājis Daunungstrītā, Anglijas premjera mājā, pusdienojis Bekingemas pilī un pazinis princesi Diānu, jo bijis kāda aristokrāta sulainis. Kādu pusstundu viņš sajūsminājās par galda spēli „Backgammon” un mēģināja iededzināt kvēli par to arī manī. Viņš man stāstīja, kas ir kanādiešu „Backgammon” ekvivalents, kā viņa māte spēlē „Backgammon” un vēl viskautko par „Backgammon”, ko es nestāstīšu, lai nepaliek garlaicīgi.
Pirms došanās uz prāmi paviesojāmies burvīgā pilsētā Modicā. Ja šī pilsēta būtu dzīva būtne, es noteikti ar viņu gribētu draudzēties.
Ceļojums beidzās ar kārtīgu izšūpināšanos prāmī un vemjošiem pasažieriem visapkārt. Šodien nezin kāpēc esmu ironiskā noskaņojumā, tāpēc arī ieraksts sanāca tāds īpatnējs. Ceļojums tomēr bija ļoti labs un atmiņā paliekošs, žēl tikai, ka Etna man par godu neizspieda kādu lavas strūkliņu. :)