Visticamāk, pēdējais 2008.gada ieraksts

Svētdien devāmies otrajā pārgājienā pa Maltu – šoreiz uz Maltas dienvidiem, Dingli klintīm. Šīs klintis vietējiem asociējas ar pašnāvniekiem, jo daudzi izvēlas šo vietu, lai aizietu no dzīves. Es viņus labi saprotu – skats debešķīgs un klintis arī gana augstas. :D Šķiet, ka pat atmosfēra tur ir atbilstoša. Tāds mazliet baiss, nepieradināts skaistums.
Pagājušonedēļ uzstādīju savu Paceville rekordu – trīs naktis pēc kārtas. Man tas liekas daudz, bet kojās ir pietiekami daudz cilvēku, kas mani pārspļauj tā kā maziņo. Visi cenšas izpriecāties, pirms došanās mājup uz Ziemassvētkiem. Ja sākumā es domāju, ka koncentrēties mācībām ir grūti, tad tagad es pat teiktu, ka tas ir gandrīz neiespējami, ja vien neesi kaut kāds superstipras gribas cilvēks.
Mūsu jaunā aizraušanās ir galda futbols. Tā kā viena spēle kojās esošajā futbola galdā maksā 20 centus, jebkura norēķināšanās par pirkumu ir kļuvusi par piedzīvojumu – izdos vai neizdos kādu 20 centu monētu. Likums ir tāds, ka vienkārši samainīt naudu pa 20 c ir garlaicīgi, tāpēc tie ir visādi jāmedī. :D
Tuvojas tā diena, kad jādodas mājup uz Ziemassvētkiem. Pat sāk mazliet gribēties. Ļoti pietrūkst normāla ēdiena, jo pēdējā laikā nav spēka un laika, lai iepirktu dārzeņus, nesapūdētu tos un gatavotu. Šajā ziņā pārņēmis tāds kā bezspēks, vienaldzība... Labi, ka neesmu vienīgā, jo šķiet, ka arī manām druškām ir tāda pati kulinārā krīze. :D
Tā kā Maltā nav ne sniega, ne aukstuma, svētku sajūtu man rada Ziemassvētku dziesmas un bagātīgās dekorācijas visapkārt. Vallettā bijām uz mini Bētlemi – veselu teritoriju, kurā saceltas būdiņas, sadzīti īsti dzīvnieki un pa „ielām” staigā aktieri, ģērbušies tā laika drēbēs – pat īsta Marija, Jāzeps, trīs gudrie un jaundzimušais Jēzus (lai gan tas varbūt bija lelle). Sajūta diezgan sirreāla, jutos tā, it kā būtu izkāpusi no laika mašīnas.
Šodien Vallettā redzēju, kā apmēram 85 gadus veca tantiņa veikalā sper plīša lāci... Drīz mani nekas šajā pasaulē vairs nepārsteigs :D