Visticamāk, pēdējais 2008.gada ieraksts

Svētdien devāmies otrajā pārgājienā pa Maltu – šoreiz uz Maltas dienvidiem, Dingli klintīm. Šīs klintis vietējiem asociējas ar pašnāvniekiem, jo daudzi izvēlas šo vietu, lai aizietu no dzīves. Es viņus labi saprotu – skats debešķīgs un klintis arī gana augstas. :D Šķiet, ka pat atmosfēra tur ir atbilstoša. Tāds mazliet baiss, nepieradināts skaistums.
Pagājušonedēļ uzstādīju savu Paceville rekordu – trīs naktis pēc kārtas. Man tas liekas daudz, bet kojās ir pietiekami daudz cilvēku, kas mani pārspļauj tā kā maziņo. Visi cenšas izpriecāties, pirms došanās mājup uz Ziemassvētkiem. Ja sākumā es domāju, ka koncentrēties mācībām ir grūti, tad tagad es pat teiktu, ka tas ir gandrīz neiespējami, ja vien neesi kaut kāds superstipras gribas cilvēks.
Mūsu jaunā aizraušanās ir galda futbols. Tā kā viena spēle kojās esošajā futbola galdā maksā 20 centus, jebkura norēķināšanās par pirkumu ir kļuvusi par piedzīvojumu – izdos vai neizdos kādu 20 centu monētu. Likums ir tāds, ka vienkārši samainīt naudu pa 20 c ir garlaicīgi, tāpēc tie ir visādi jāmedī. :D
Tuvojas tā diena, kad jādodas mājup uz Ziemassvētkiem. Pat sāk mazliet gribēties. Ļoti pietrūkst normāla ēdiena, jo pēdējā laikā nav spēka un laika, lai iepirktu dārzeņus, nesapūdētu tos un gatavotu. Šajā ziņā pārņēmis tāds kā bezspēks, vienaldzība... Labi, ka neesmu vienīgā, jo šķiet, ka arī manām druškām ir tāda pati kulinārā krīze. :D
Tā kā Maltā nav ne sniega, ne aukstuma, svētku sajūtu man rada Ziemassvētku dziesmas un bagātīgās dekorācijas visapkārt. Vallettā bijām uz mini Bētlemi – veselu teritoriju, kurā saceltas būdiņas, sadzīti īsti dzīvnieki un pa „ielām” staigā aktieri, ģērbušies tā laika drēbēs – pat īsta Marija, Jāzeps, trīs gudrie un jaundzimušais Jēzus (lai gan tas varbūt bija lelle). Sajūta diezgan sirreāla, jutos tā, it kā būtu izkāpusi no laika mašīnas.
Šodien Vallettā redzēju, kā apmēram 85 gadus veca tantiņa veikalā sper plīša lāci... Drīz mani nekas šajā pasaulē vairs nepārsteigs :D

Sicīlija un Etna

Svētdien cēlos puspiecos no rīta, lai ar vēl deviņiem jocīgajiem dotos iekarot Sicīliju un Etnu. Rīkoties prātīgi nepiestāv Maltai un Erasmus būtībai, tāpēc gulēt bijām aizgājuši tikai divos. Tomēr nekas nevar būt smieklīgāks kā bariņš no pārguruma nepārtraukti ņirdzošu cilvēku piecos no rīta. Kopumā šajā ceļojumā pa dienu gulējām vairāk nekā parasti kojās pa nakti.
Lai tiktu uz Sicīliju, divas stundas bija jābrauc ar prāmi. Pirmais, kas iekrita acīs, izkāpjot mafijas krusttēva salā, bija vīrieši – visi, kas vecāki par 40 gadiem (tajā pilsētā to bija absolūtais vairākums) izskatījās kā klasiski mafiozo no 60 vai 70 gadu filmām. Gaisā pat varēja just cigāru smaržu. Tikko izkāpām no autobusa, mums piedraudzējās klāt melns krancis. Viņš gāja visur ar mums un pameta mūs tikai pēc 40 minūtēm, kad sakāpām autobusā. Kas zina – varbūt mafijas spiegs.
Līdz Etnai bija jābrauc vēl divas ar pusi stundas ar autobusu. Mani šausmīgi tracināja gids, jo es ne tikai nevarēju saprast, ko viņš saka, bet piedevām nepārtraukti pārklausījos un dzirdēju kaut kādus murgus. :D
Etnas sakarā mani pārsteidza tas, ka tā izvirst tik bieži. Es biju iedomājusies, ka vulkāna izvirdumi notiek labi ja reizi vairākās desmitgadēs, bet Etnucis rādās īpaši ražīgs – katru gadu un nereti pat divas reizes. Pēdējais lielais izvirdums noticis 2001.gadā, bet tas netraucē cilvēkiem dzīvot bezmaz Etnas pakājē. Ticiet vai nē, zeme tur esot ļoti lēta. Cilvēki tik lūdz Dievu, lai viņus neaprok lava, bet prom netaisās. Tā ir vēl viena lieta, ko es nevaru saprast, tāpat kā kāpēc maltiešu vīriešiem ir gari nagi un kur paliek Maltas iedzīvotāji vakaros (jo uz ielām neviena nav, bet visi logi ir tumši).
Vulkāna galā bija tikai +5 grādi un šausmīgs vējš. Tas viss atgādināja jocīgu, sniega trūkuma dēļ izmirušu slēpošanas kūrortu. Veikaliņos tirgoja visu, ko vien var izgatavot no lavas (pati kā muļķa tūriste sev iegādājos lavas auskarus). Tik tiešām – lavas tur netrūkst :D Un gids zināja pat kura lava ir no kura gada. Esot nepieciešami 20-100 gadi, lai uz lavas kaut kas sāktu augt.
Jau no bērnības Etna man likusies kaut kas mistisks un baiss. Esmu ļoti priecīga, ka radās izdevība tur aizbraukt, bez tam vulkāns vispār ir viena jancīga štelle. Atpakaļceļā mums rādīja filmu par to, kā tas darbojas – es ļoti gribēju noskatīties, bet diemžēl aizmigu. Kad pamodos, secināju, ka man ir ļoti „paveicies” ar blakussēdētāju. Tas bija anglis mērenos gados, kurš lielījās ar to, ka čurājis Daunungstrītā, Anglijas premjera mājā, pusdienojis Bekingemas pilī un pazinis princesi Diānu, jo bijis kāda aristokrāta sulainis. Kādu pusstundu viņš sajūsminājās par galda spēli „Backgammon” un mēģināja iededzināt kvēli par to arī manī. Viņš man stāstīja, kas ir kanādiešu „Backgammon” ekvivalents, kā viņa māte spēlē „Backgammon” un vēl viskautko par „Backgammon”, ko es nestāstīšu, lai nepaliek garlaicīgi.
Pirms došanās uz prāmi paviesojāmies burvīgā pilsētā Modicā. Ja šī pilsēta būtu dzīva būtne, es noteikti ar viņu gribētu draudzēties.
Ceļojums beidzās ar kārtīgu izšūpināšanos prāmī un vemjošiem pasažieriem visapkārt. Šodien nezin kāpēc esmu ironiskā noskaņojumā, tāpēc arī ieraksts sanāca tāds īpatnējs. Ceļojums tomēr bija ļoti labs un atmiņā paliekošs, žēl tikai, ka Etna man par godu neizspieda kādu lavas strūkliņu. :)

Svaigākās ziņas

Viens no kursiem, ko esmu izvēlējusies savam priekam, bet nesaņemu par to kredītpunktus, saucas Culture and Heritage – katru trešdienu mūs ved uz kādu vietu Maltā, un līdz šim tās ir bijušas vietas, kur parasti tūristi nevar iet – un tas man ļoti, ļoti patīk. Pagājušonedēļ mēs apskatījām vienīgo ēģiptiešu mūmiju Maltā, kura publikai netiek izrādīta, jo ar viņu tiek eksperimentēts, lai noteiktu viņas personību. Gids skaidroja, ka viņi ir 95% pārliecināti, ka mūmija (sieviete) ir kāda ļoti svarīga persona, ko mēs visi zinām un kuru gadiem ilgi meklējuši zinātnieki visā pasaulē. Viņš nekādi nepiekrita atklāt, par ko ir runa, līdz nav 100% skaidrības. Tomēr viņš apgalvoja, ka drīz mēs visi par to dzirdēsim, jo tas būs pasaules mēroga notikums.
Šonedēļ bijām St.Angelo fortā, kur dzīvo tikai viens cilvēks – St. John’s bruņinieku vēstnieks Maltā. Viņš ar mums pavadīja kādu pusotru stundu, ļoti atraktīvi stāstīdams par fortu, ordeni un Maltas vēsturi. Biju pārsteigta uzzināt, ka pasaulē vēl arvien ir 11 000 šī ordeņa bruņinieku. Izrādījās, ka šis harizmātiskais, omulīgais onkulītis ar mūžīgo cigareti mutē ir viens no tikai 55 bruņiniekiem/ mūkiem, kas devuši reliģisku zvērestu.
Piektdien kopā ar trim kursabiedriem devāmies uz Maltas lielāko laikrakstu „Times of Malta”, kur mums bija norunāta tikšanās ar avīzes bijušo redaktoru. Pusotras stundas laikā viņš ne tikai paspēja izrādīt un izstāstīt visu par laikrakstu, bet arī izglītot mūs par Maltas un Vallettas vēsturi. Tomēr pats labākais bija tas, ka šis pats vīrietis izrādījās Maltas vēstnieks Latvijā. Man patīk sagadīšanās. :)
Arvien vairāk pārliecinos, ka Maltas lielākā bagātība ir dzīvespriecīgie, draudzīgie cilvēki. Kafejnīcā no virtuves iznāks pavārs un mēģinās tev ieskaidrot, ka vista, ko tu ēd, ir papagailis, pēc tam mēģinās tev savest ar savu dēlu un beigu beigās nopirks tev alu. Autobusā visi pasažieri sāks strīdēties par to, kur tev labāk kāpt ārā, lai tu tiktu vistuvāk vajadzīgajai vietai. Pārdevēja kioskā šķirstīs uzņēmumu katalogu, kamēr atradīs kantori, ko tu meklē, tad zvanīs uz turieni no sava telefona, pēc tam uzzīmēs tev karti un vēl piekodinās, lai neapmaldies. Un tā varētu turpināt bezgalīgi.

Vēl viena interesanta pieredze

Tīrās sagadīšanās pēc es un divas manas dzīvokļa biedrenes tikām par žūriju Maltas puišu skaistumkonkursā „Mister personality”. Pirms mums jau trīs cilvēki no kojām bija žūrija Mis Maltas pusfinālā. Mēs noķērām divus zaķus ar vienu šāvienu – redzējām ne tikai misterus, bet arī misenes, kas bija ieradušās atbalstīt puišus. Katrai pilsētai ir sava pārstāve, kas cīnās par titulu mis Malta... Man jāatzīst, ka praktiski visas manas draudzenes ir trīsreiz smukākas par tām meitenēm, varbūt kādas 2-3 bija daudz maz ok, pārējās bija tiešām BRIESMĪGAS. Par puišiem, kas man bija jāvērtē, man vispār trūkst vārdu. Viņi defilēja mūsu priekšā, novilka žaketes, paspieda rokas, un mums bija jāliek atzīmes. Man būtu vieglāk vērtēt viņu drausmīgumu, nevis viņu lieliskumu! Jebkurā gadījumā, tā bija lieliska un SMIEKLĪGA pieredze. Mums bija jāliek atzīmes no 0 līdz 50. Visšausmīgākajam puisim, no kura es bēgtu, ja ieraudzītu uz ielas, es ieliku 20 punktus, bet manas dzīvokļa biedrenes pat salika 0, 5 un 10 tiem nabagiem. :D Lai Jums rastos priekšstats – daudzi no viņiem bija ģērbušies pilnīgi apspīlētās drēbēs, dažiem bija krekliņi ar dekoltē, un viņu rokas spiediens bija kā absolūtākai cacai – tikai ar pirkstu galiņiem... Vīrišķīguma tur nebija īpaši daudz :D Un personības ne tik. Bet nenoliegšu, ka bija ļooooti jautri.:)

Pārgājiens Maltas gaumē

Vakar viens no koju recepcijas darbiniekiem organizēja visiem pārgājienu. Bijām vismaz kādi 100 cilvēki. Bija teikts līdzi ņemt ēdienu un ērtus apavus, bet patiesībā prasījās gandrīz vai klinšu kāpšanas inventāru :D Garlaicīgi nebija, jo ik uz soļa bija jābaidās par savu dzīvību :D Pāris meitenes, vēl nesasniegušas pusceļu, sāka raudāt un iet atpakaļ. Faktiski bija jālec no akmens un akmeni – daži no tiem ļodzījās, citi bija asi, bet vēl citi – krita virsū. Bez akmeņiem vēl bija asi augi (kaut kas starp kaktusu un pieneni :D) un baigs karstums. Un kā gan es piemirsu mušas – tās bija pavisam labas! Viņām ļoti patika sviedri, bet vēl vairāk nobrāzumi, tā kā lēkšanas un balansēšanas procesā vēl bija jāatgaiņājas no tām. Tā klumpačojām kādas divas stundas, un varbūt tagad izklausīsies dīvaini, ja teikšu, ka man ļoti patika! Bija neaprakstāmi skaisti un vispār interesanti. Pa vidu kādas 40 min pavadījām pludmalē, peldoties un sauļojoties, un pēc tam daļa, kas nebija galīgi nokausēta, vēlreiz kāpa kalnā, lai redzētu saulrietu. Ja pirmā daļa jau bija brīnišķīga, tad šī vispār bija pasaka. Un slīdēšana lejā pa gludo kalnu bija adrenalīna sakāpinātības augstākais punkts. :D Tāpēc nav brīnums, ka vakarā kojās valdīja ļoti neraksturīgs klusums.

Pēdējā laikā

Jau pagājis vairāk kā mēnesis, kopš dzīvojos Maltā. Sākumā četri mēneši likās ļoti daudz, tagad šķiet, ka tas vispār nav nekas, ja reiz pirmais mēnesis ir tik nenormāli ātri paskrējis. Pagājis arī mans ciemiņu maratons, tāpēc beidzot varu saprast, ko īsti šeit mācos. :D
Maltā ir iestājusies ziema. No vienas puses pēdējās dienās vakaros tik tiešām prasās jaciņu un šoferi pat šad tad aizver autobusam durvis, bet no otras puses šī ziema smieklīgā kārtā atgādina Latvijas vasaru. Ziema nenozīmē, ka nevar peldēties un sauļoties. Ziemā biežāk līst, kā jau teicu – Latvijas vasara.
5 minūšu gājienā no kojām ir krodziņš, kur nopērkot alu (0,5 maksā 1,75eiro) tu dabū pieēsties par brīvu. Viss ēdiens ir garšīgs un viņa ir daudz. Nav runa par čipšiem vai riekstiem, bet gan par diezgan normālām siltajām uzkodām. Ticiet vai nē, koju iedzīvotāji šeit ir bieži ciemiņi. :D Kad slinkums gatavot vakariņas, vienkārši dodamies turp.
Fotogrāfijas skolotājs nebeidz brīnīties, cik esmu gara, viņam grūti saprast, ka savā valstī esmu normāla. Tāpat daudziem šeit liekas, ka esmu blonda.
Vīrietis, kam pieder aktīvā sporta centrs (tas pats, kur Crazy sofa), piedāvāja man darbu vasarā – vadīt laivu :D Teica, ka viņiem trūkstot darbinieku, alga arī diezgan ok. Jāpadomā :)
Trešdien biju striptīzbārā. Katru trešdienu tur ir Ladies night – ieeja par brīvu. Secināju, ka dažas lietas dzīvē mani vēl arvien pārsteidz. Nezinu, cik ļoti jāiegrimst detaļās, bet stundu garais šovs bija iespaidīgs. :D Beigās no griestiem sāka tecēt duša un viņi visi trīs tur seksīgi mazgājās :D Un vēl viņiem ir ļoti cieša saskare ar publiku :D
Vakar svinējām manas dzīvokļa biedrenes dzimšanas dienu (šī nedēļas nogale sākās trešdien un visticamāk turpināsies līdz pirmdienai) – kā pārsteigumu noīrējām limuzīnu un braucām 11 cilvēki tajā. Tas arī ir pēdējais moments, ko daudzi atceras, jo pirms tam bija ballīte ar sangriju (dzēriens, ko gatavo no vīna, sulas, cukura, augļiem un šņabja), kurai es pielēju ļoti daudz šņabi... Toties šodien daži piedzīvojumu stāsti pārspēj viens otru.

Ūdenssporta aktivitātes

Šodien draudzīgā bariņā devāmies uz pludmali ar mērķi izmēģināt paraglaidingu. Neviens īsti nezināja, kas tas par zvēru, un visi bijām mazliet nobijušies. Faktiski tas ir parašūts, kas piesiets striķī pie laivas – cilvēks tiek pacelts gaisā un kādu laiku lidinās diezgan augstu. Lai nu kā, sanāca, ka man ar vienu meiteni bija jālido pirmajām. Tagad, kad zinu, kas tas ir, raksturošu šo aktivitāti, kas no malas izskatās diezgan bailīga, kā sēdēšanu gaisā. Tu nejūti ne ātrumu, ne vēju, patiesībā nākamreiz, kad došos paraglaidingot, paņemšu līdzi grāmatu vai portatīvo datoru. :D Secināju, ka bailīgāk ir braukt Maltas autobusā, nekā paraglaidingot. Tomēr skats no augšas bija jauks, un izmēģināšanas pēc noteikti bija vērts pamēģināt. Ir forši sēdēt gaisā. :D
Nākamā aktivitāte bija trīsreiz lētāka un man patika desmitreiz vairāk. „Crazy sofa” ir aiz laivas piesiets gumijas dīvāns, uz kura var apsēsties maksimāli 4 cilvēki, un tad laiva tos velk. Uz dīvāna ir speciāli rokturi, pie kā turēties. Pirms sākšanas laivas vadītājs pajautāja, vai vēlamies „ soft or rough ride”. Protams, atbildējām „rough”. Nezinu, vai viņam īpaši patika mani bļāvieni, vai tas, ka mazā auguma spāniete man blakus visu laiku atradās gaisā, bet viņš mūs izvizināja īpaši sirsnīgi. Sākumā nevarēju paelpot no smiekliem, beigās vienkārši centos neizlidot ārā. Laivas vadītājs bija šajā jomā pieredzējis un zināja visādas „rough riding” tehnikas. Tas bija kaut kas ārprātīgi fantastisks – man šķiet, ka piestaigāšu uz šo vietu diezgan bieži. Vienīgi elkoņi no turēšanās bija riktīgi nobrāzti.
Tomēr īstās atrakcijas sākas tad, kad mēģini tikt autobusā no kādas attālākas vietas Maltā. Ar katru dienu arvien vairāk saprotu, ka daudz ko nesaprotu. Latvijā vispārpieņemtie principi, lietas, kad šķiet loģiskas un pašsaprotamas, šeit nedarbojas. Un man tas patīk!
Piektdien bijām ļoti savdabīgā bārā. Iedomājieties, kā būtu dzert alu un spēlēt biljardu baznīcā! Apmēram tā. Sienas, grīda un griesti bija no marmora, galdiņi atradās velvēs, uz sienām bija eņģeļu attēli un bija iespējams iegādāties kartiņas ar Dievmāti Mariju un Jēzu. Tam visam pa vidu – biljarda galds un bārs ar pieklājīgu alkohola izvēli. Kā jau teicu – šis tas šeit mums nav saprotams. Starp citu, Maltā ir aizliegta šķiršanās. Tomēr šo lielo reliģiozitāti ikdienā parasti nejūt. Vienīgi daži pasniedzēji pirms lekcijas noskaita īsu lūgšanu un pārmet krustu. :D Nebeidzu brīnīties. :)

Jaunumi

Svētdien visi (apmēram 200 cilvēki) devāmies braucienā ar laivu uz Maltas māsu salām – Gozo un Comino. Par visas dienas braucienu bija jāsamaksā 40 eiro, bet uz laivas bija ēšana un dzeršana par brīvu. Sākums bija aizraujošs – ar katru lielāku vilni klājā šļakstījās ūdens, jutāmies kā karuselī, visi priecājās un smējās. Pēc pusstundas visi bija kļuvuši aizdomīgi klusi, nez kāpēc alu un vīnu, kas bija bezmaksas, dzēra tikai retais un šeku reku – viens jau vēma pār bortu. Ap to laiku arī es sāku justies jokaini, un manī dzima pārliecība, ka Malta tomēr ir liela sala, ja tai apkārt jābrauc tik ilgi. Gozo gan bija redzama visu laiku, bet tuvāk kā nenāca tā nenāca. Kad pēc kādas pusotras stundas brauciena beidzot pietauvojāmies kādā līci, kur bija paredzēts peldēties, visi kā traki metās ūdenī, lai tikai nevajadzētu tupēt uz nolādētās laivas. :D
Pēc tam devāmies uz mazāko salu Comino, kurā esot filmēta daļa no „Trojas”, „Minhenes”, „Papaye the sailor man” filmas :D un vēl kaut kā. Ap to laiku bija beidzies nelabums un varēja sākt baudīt bezmaksas alkoholu. Izpeldējāmies pasakainā klinšu ieskautā līcī ūdenī, kas bija vienkārši neiespējami silts. Maltā ūdens temperatūra ziemā esot 19 grādi :D A, ko?
Viena no problēmām, esot šeit, ir tāda, ka nav iespējams izvairīties no ballītēm. Viņas uzmācās katru vakaru, piespiež tevi pie zemes, līdz tu esi padevies, lai arī cik cieši biji apņēmies paņemt atslodzes dienu. Vietējās jauniešu organizācijas bezmaz vai cīnās, lai sarīkotu mums pāris ballītes nedēļā, un tukšās dienas mierīgi aizpilda paši koju iedzīvotāji.
Populārākā tusiņu vieta ir klubu pilsēta Paceville. Šķiet, ka neko tādu nebiju redzējusi nekur – visapkārt tikai dažnedažādi klubi, visi piebāzti, visur ieeja par brīvu un iedzert arī nemaksā dārgi. Atmosfēra Paceville ir diezgan forša, ballējas visādu vecumu cilvēki, visi pozitīvi. Starp citu, kāda aptauja vēsta, ka Malta ir 4. laimīgākā valsts pasaulē. 

Ja gadījumā kādam uznāk iedvesma... :)

Ieva Baranova
University Residence
Robert Mifsud Bonnici Str.,
Lija, LJA-1405,
Malta,
(Room 102 G)

Malta un Ieva

Šodien pirmo reizi devos uz pludmali. Protams, man un cūcības likumam raksturīgi, tieši šī bija pirmā diena, kad man līdzi nebija dvieļa un kājās bija kedas un džinsi, nevis vasarīgs apģērbs. Un, atkal man raksturīgi, es pabraucu garām vajadzīgajai pieturai. Bet patiesībā šeit autobusu šoferi mēdz būt tik draudzīgi, ka palīdz tev atrast īsto vietu, vai pat neliek samaksāt par to, ka esi apmaldījies un tev jātiek atpakaļ īstajā vietā. Pludmale bija neliela, toties jūra bija silta jo silta. Anglietes, kas visu laiku tikai sauļojās, nevarēja vien nobrīnīties, kā man var nebūt auksts (tiešām pārsteidzoši, kad ārā ir +25 un ūdenī apmēram tik pat). :D
Esmu atradusi dvēseļu draudzeni no Rumānijas, kurai tāpat kā man nepatīk iepirkties un gatavot katru vakaru kaut ko īpašu ēst. Tad nu abas saliekam savas nesakarīgās galvas kopā, un mūsu pagaidām izcilākais sasniegums ir makaroni ar tomātu mērci un cīsiņiem, kamēr citas dzīvokļa biedrenes gatavo visādus salātus, mocarellas, tiramisu un tamlīdzīgas ēdmaņas. Bet mums ir atbalsts – spāniete Leire, kas ēd mūsu gatavoto un saka (vai vismaz izliekas), ka ir garšīgi. Citus vakarus es vienkārši sagaidīju, kamēr sakarīgās meitenes paēd savas karbonādes un „pagatavoju” sev Rolton tipa nūdeļu zupu. Mājās ir vienkāršāk kaut ko izdomāt ēdienreizēm, bet gan jau pieradīšu. Plānoju laboties.
Vakar dzēru aliņus uz koju jumta ar spāņu meiteni Leiri. Bija jautri rāpties pa viņas jumta istabas logu (recepcija viņai neiedeva atslēgas durvīm uz jumtu tā iemesla dēļ, ka kāds piedzēries varētu nokrist, lai gan visi pārējie to vien dara kā čilo uz jumta). Patiesībā, lai nokristu no tā jumta, vajadzētu ļoti vēlēties izdarīt pašnāvību, jo, manuprāt, bīstamība sasisties rāpjoties ārā pa logu, ir daudz lielāka, nekā iespēja pārkrist pār 1,5m augsto apmali. Lai nu kā, no jumta paveras fantastiska panorāma, un vel es iepazinos ar uz blakus jumta tupošo igaunieti. Nesaprotu kā, bet vienā mirklī pieķēru sevi skaidrojam rumānietei un spānietei, kas ir Karlsons. Viņas sākumā negribēja klausīties, jo domāja, ka Karlsons ir kaut kas briesmīgs, bet es izskaidroju visu gaužām loģiski – tas ir vienkārši ruds čalis štrumbantēs ar propelleru pie muguras, kas lidinās pāri māju jumtiem. Ceru, ka nesabojāju viņu naktsmieru. :D

Pirmie iespaidi

Maltā iebraucu naktī, un pirmais, ko sapratu - maltieši dzīvi uztver vēsi. Īpaši vēsi viņi uztver savu darbu :D Kojās recepcijā strādāja divi onkulīši, viens tikai sēdēja un labsirdīgi smējās par satrauktajiem international students, bet otrs lēnā garā dalīja istabiņas, pa vidam ar visiem pļāpādams. Tā kā es gaidīju visilgāk - vairāk kā divas stundas, man iedalīja labāko istabiņu - ar balkonu un klusajā koju pusē. Tā kā naktī vismaz varu pagulēt, jo tiem, kam ir logi uz baseinu, ar to ir problēmas. :D
Aizgāju gulēt piecos no rīta, bet nākamajā dienā secināju, ka svētdienās Maltā nestrādā gandrīz nekas. Tā kā līdz pat pirmdienas pēcpusdienai nācās kārt zobus vadzī. :D Tomēr nekas mani neatturēja svētdien iekarot Maltas galvaspilsētu Vallettu.
Valletta ir skaista, draudzīga un viss smaržo pēc Vidusjūras. Vipār to varētu attiecināt uz visu Maltu kopumā. Sākumā nevarēju saprast, kā varētu definēt šo vietu. Galu galā izdomāju, ka Maltas atrašanās vieta starp Itāliju un Āfriku arī nosaka šeit valdošo kultūru, cilvēku mentalitāti, arhitektūru, lietu kārtību utt. – tā ir tāda civilizēti arābiska, mazliet pieradinātāka nekā, piemēram, Ēģipte, bet tieši tik daudz, lai nebūtu bail te dzīvot un tomēr ne par daudz – tāpēc ir riktīgi interesanti. Malta ir tikpat liela cik Rīga, un lai cik jocīgi neliktos, tajā vēl ir vairākas pilsētas. Galvaspilsēta Valletta atrodas pie jūras.
Laiks ir silts, brīžiem pat diezgan karsts, tikai šodien visu dienu lija lietus. Pamatā es teiktu, ka šejienes klimats ir perfekts - ne par karstu, ne par aukstu.
Vēl viena perfekta lieta šeit ir kojas. Gan istabiņas un dzīvokļi ir super, gan šeit valdošā atmosfēra. Kojās dzīvo tikai international students, un izskatās, ka gandrīz visi ir atbraukuši ar mērķi patusēties. Man vienmēr licies, ka kojās jāslapstās, ja gribi iedzert, jābūt klusam utt. Šeit ir pat bārs, un visi līdz vēlai naktij vazājas apkārt, runājas, smejas, kā arī dzer un pīpē. Mana istaba ar balkonu ir mana miera ota, kad man tas viss apnīk.
Arī universitātes studentu padome ir diezgan atsaucīga - vakar mums tika organizēta welcome party - visus aizveda uz kubu tusēt un pēc tam naktī veda atpakaļ. Šajā ballītē īpašs bija students vārdā Manuels, kurš ir vecāks, un atbraucis no darba papildināt zināšanas savā profesijā. Viņš visiem pirka dzērienus - sākumā viņš paziņoja, ka viņa valstī (Spānijā) metenes pašas nepērk alkoholu, pēc tam viņš pirka alus arī džekiem. Ceru, ka šis jauneklis nekur nepazudīs :D Lai gan trešais viņa nopirktais Long Island mani nokāva un es atstāju nelielu piemiņu Vidusjūrai.
Šodien studentu padome mums organizēja ekskursiju uz veco Maltas galvaspilsētu Mdinu. Tā atrodas kalnā un ir cietokšņu aplenkta. Mdinai ir ļoti īpaša aura - varbūt tāpēc, ka tā ir ārkārtīgi veca pilsēta. Tā ir arī ļoti klusa - tur dzīvo tikai 400 cilvēku un tūristu Maltā šobrīd vispār nav daudz.
Rīt vajadzētu sākties mācībām, bet kaimiņiene man tikko paziņoja, ka visa universitāte rīt streikošot, un mācības nenotiks. :D Kā jau teicu - maltiešiem ir īpašas attiecības ar darbu :)

yoyo