Jobisks pārgājiens

Svētdien devāmies pēdējā šī semestra pārgājienā uz Maltas Ziemeļiem. Šoreiz skati nebija tik iespaidīgi un iešana bija mierīga, bet jautrību radīja fakts, ka jau pēc divām stundām es ar vēl trim cilvēkiem apmaldījāmies un pazudām no pārējiem. Bijām aizrāvušies ar fotografēšanu un klinšu kāpšanu, tā kā pavisam nemanījām, kā mums izdevās pazust. Pēc tam visi par to brīnījās un smējās, ka mums izdevās apmaldīties Maltā. Kādas divas stundas meklējām pareizo ceļu, jo, protams, tieši neviena vajadzīgā telefona numura mums nebija. Beigās jau sākām stādināt mašīnas un prasīt vai nav redzēta 30 cilvēku grupa. Atbilde vēl arvien bija nē. Par laimi, zinājām pārgājiena galamērķi, un, nonākuši apdzīvotā vietā, iesēdāmies autobusā un sagaidījām pārējos, izmirkušus un dubļainus, galapunktā, mājīgā krodziņā.

Situācija vārdā Salvadors Dalī

Vakar ar Indru, kas ciemojās pie manis, gājām mājās no vietējā krodziņa, kad mums pretī nāca vīrietis ar milzīgu vācu aitu suni un uzreiz sāka ar mums runāties. Prasīja, vai mums patīk viņa suns, ļāva to pabužināt, tā mazliet aizrunājāmies, un tad viņš piedāvāja mums apskatīt viņa māju, lai saprastu, kā dzīvo maltieši. Es nezinu, kāpēc man pat nebija divu domu, ka jāiet iekšā un jāļaujas maltiešu viesmīlībai. Sākumā vīrietis bija izteicies, ka viņš dzīvo viens ar tanti un meitu „mazā mājiņā”, kas izrādījās 16 istabu labirints 3 stāvos ar dārzu vidū. Mēs ar Indru kā sapnī sekojām vīrietim ar suni, klausīdamās viņa draudzīgajā čalošanā, cita starpā viņš pateica arī, ka, ja būtu zinājis, ka satiks mūs, būtu uztaisījis vakariņas. Arī viņa 80 gadus vecā tante izskatījās ļoti priecīga mūs redzēt, un nemaz nebija pārsteigta. Ekskursijas beigās laipnais saimnieks uzrāpās visos kokos savā pagalmā un pielasīja mums pilnu maisu vissmaržīgāko apelsīnu, citronu un mandarīnu pasaulē. Vizīte beidzās ar draudzīgu rokasspiedienu un aicinājumu nākt ciemos vēl kādreiz. Šķiet, ka komentāri ir lieki. Tāda ir Malta.
Starp citu – es esmu slavenība :p http://www.lu.lv/laikraksts/sadzive/153/index.html

Visticamāk, pēdējais 2008.gada ieraksts

Svētdien devāmies otrajā pārgājienā pa Maltu – šoreiz uz Maltas dienvidiem, Dingli klintīm. Šīs klintis vietējiem asociējas ar pašnāvniekiem, jo daudzi izvēlas šo vietu, lai aizietu no dzīves. Es viņus labi saprotu – skats debešķīgs un klintis arī gana augstas. :D Šķiet, ka pat atmosfēra tur ir atbilstoša. Tāds mazliet baiss, nepieradināts skaistums.
Pagājušonedēļ uzstādīju savu Paceville rekordu – trīs naktis pēc kārtas. Man tas liekas daudz, bet kojās ir pietiekami daudz cilvēku, kas mani pārspļauj tā kā maziņo. Visi cenšas izpriecāties, pirms došanās mājup uz Ziemassvētkiem. Ja sākumā es domāju, ka koncentrēties mācībām ir grūti, tad tagad es pat teiktu, ka tas ir gandrīz neiespējami, ja vien neesi kaut kāds superstipras gribas cilvēks.
Mūsu jaunā aizraušanās ir galda futbols. Tā kā viena spēle kojās esošajā futbola galdā maksā 20 centus, jebkura norēķināšanās par pirkumu ir kļuvusi par piedzīvojumu – izdos vai neizdos kādu 20 centu monētu. Likums ir tāds, ka vienkārši samainīt naudu pa 20 c ir garlaicīgi, tāpēc tie ir visādi jāmedī. :D
Tuvojas tā diena, kad jādodas mājup uz Ziemassvētkiem. Pat sāk mazliet gribēties. Ļoti pietrūkst normāla ēdiena, jo pēdējā laikā nav spēka un laika, lai iepirktu dārzeņus, nesapūdētu tos un gatavotu. Šajā ziņā pārņēmis tāds kā bezspēks, vienaldzība... Labi, ka neesmu vienīgā, jo šķiet, ka arī manām druškām ir tāda pati kulinārā krīze. :D
Tā kā Maltā nav ne sniega, ne aukstuma, svētku sajūtu man rada Ziemassvētku dziesmas un bagātīgās dekorācijas visapkārt. Vallettā bijām uz mini Bētlemi – veselu teritoriju, kurā saceltas būdiņas, sadzīti īsti dzīvnieki un pa „ielām” staigā aktieri, ģērbušies tā laika drēbēs – pat īsta Marija, Jāzeps, trīs gudrie un jaundzimušais Jēzus (lai gan tas varbūt bija lelle). Sajūta diezgan sirreāla, jutos tā, it kā būtu izkāpusi no laika mašīnas.
Šodien Vallettā redzēju, kā apmēram 85 gadus veca tantiņa veikalā sper plīša lāci... Drīz mani nekas šajā pasaulē vairs nepārsteigs :D

Sicīlija un Etna

Svētdien cēlos puspiecos no rīta, lai ar vēl deviņiem jocīgajiem dotos iekarot Sicīliju un Etnu. Rīkoties prātīgi nepiestāv Maltai un Erasmus būtībai, tāpēc gulēt bijām aizgājuši tikai divos. Tomēr nekas nevar būt smieklīgāks kā bariņš no pārguruma nepārtraukti ņirdzošu cilvēku piecos no rīta. Kopumā šajā ceļojumā pa dienu gulējām vairāk nekā parasti kojās pa nakti.
Lai tiktu uz Sicīliju, divas stundas bija jābrauc ar prāmi. Pirmais, kas iekrita acīs, izkāpjot mafijas krusttēva salā, bija vīrieši – visi, kas vecāki par 40 gadiem (tajā pilsētā to bija absolūtais vairākums) izskatījās kā klasiski mafiozo no 60 vai 70 gadu filmām. Gaisā pat varēja just cigāru smaržu. Tikko izkāpām no autobusa, mums piedraudzējās klāt melns krancis. Viņš gāja visur ar mums un pameta mūs tikai pēc 40 minūtēm, kad sakāpām autobusā. Kas zina – varbūt mafijas spiegs.
Līdz Etnai bija jābrauc vēl divas ar pusi stundas ar autobusu. Mani šausmīgi tracināja gids, jo es ne tikai nevarēju saprast, ko viņš saka, bet piedevām nepārtraukti pārklausījos un dzirdēju kaut kādus murgus. :D
Etnas sakarā mani pārsteidza tas, ka tā izvirst tik bieži. Es biju iedomājusies, ka vulkāna izvirdumi notiek labi ja reizi vairākās desmitgadēs, bet Etnucis rādās īpaši ražīgs – katru gadu un nereti pat divas reizes. Pēdējais lielais izvirdums noticis 2001.gadā, bet tas netraucē cilvēkiem dzīvot bezmaz Etnas pakājē. Ticiet vai nē, zeme tur esot ļoti lēta. Cilvēki tik lūdz Dievu, lai viņus neaprok lava, bet prom netaisās. Tā ir vēl viena lieta, ko es nevaru saprast, tāpat kā kāpēc maltiešu vīriešiem ir gari nagi un kur paliek Maltas iedzīvotāji vakaros (jo uz ielām neviena nav, bet visi logi ir tumši).
Vulkāna galā bija tikai +5 grādi un šausmīgs vējš. Tas viss atgādināja jocīgu, sniega trūkuma dēļ izmirušu slēpošanas kūrortu. Veikaliņos tirgoja visu, ko vien var izgatavot no lavas (pati kā muļķa tūriste sev iegādājos lavas auskarus). Tik tiešām – lavas tur netrūkst :D Un gids zināja pat kura lava ir no kura gada. Esot nepieciešami 20-100 gadi, lai uz lavas kaut kas sāktu augt.
Jau no bērnības Etna man likusies kaut kas mistisks un baiss. Esmu ļoti priecīga, ka radās izdevība tur aizbraukt, bez tam vulkāns vispār ir viena jancīga štelle. Atpakaļceļā mums rādīja filmu par to, kā tas darbojas – es ļoti gribēju noskatīties, bet diemžēl aizmigu. Kad pamodos, secināju, ka man ir ļoti „paveicies” ar blakussēdētāju. Tas bija anglis mērenos gados, kurš lielījās ar to, ka čurājis Daunungstrītā, Anglijas premjera mājā, pusdienojis Bekingemas pilī un pazinis princesi Diānu, jo bijis kāda aristokrāta sulainis. Kādu pusstundu viņš sajūsminājās par galda spēli „Backgammon” un mēģināja iededzināt kvēli par to arī manī. Viņš man stāstīja, kas ir kanādiešu „Backgammon” ekvivalents, kā viņa māte spēlē „Backgammon” un vēl viskautko par „Backgammon”, ko es nestāstīšu, lai nepaliek garlaicīgi.
Pirms došanās uz prāmi paviesojāmies burvīgā pilsētā Modicā. Ja šī pilsēta būtu dzīva būtne, es noteikti ar viņu gribētu draudzēties.
Ceļojums beidzās ar kārtīgu izšūpināšanos prāmī un vemjošiem pasažieriem visapkārt. Šodien nezin kāpēc esmu ironiskā noskaņojumā, tāpēc arī ieraksts sanāca tāds īpatnējs. Ceļojums tomēr bija ļoti labs un atmiņā paliekošs, žēl tikai, ka Etna man par godu neizspieda kādu lavas strūkliņu. :)

Svaigākās ziņas

Viens no kursiem, ko esmu izvēlējusies savam priekam, bet nesaņemu par to kredītpunktus, saucas Culture and Heritage – katru trešdienu mūs ved uz kādu vietu Maltā, un līdz šim tās ir bijušas vietas, kur parasti tūristi nevar iet – un tas man ļoti, ļoti patīk. Pagājušonedēļ mēs apskatījām vienīgo ēģiptiešu mūmiju Maltā, kura publikai netiek izrādīta, jo ar viņu tiek eksperimentēts, lai noteiktu viņas personību. Gids skaidroja, ka viņi ir 95% pārliecināti, ka mūmija (sieviete) ir kāda ļoti svarīga persona, ko mēs visi zinām un kuru gadiem ilgi meklējuši zinātnieki visā pasaulē. Viņš nekādi nepiekrita atklāt, par ko ir runa, līdz nav 100% skaidrības. Tomēr viņš apgalvoja, ka drīz mēs visi par to dzirdēsim, jo tas būs pasaules mēroga notikums.
Šonedēļ bijām St.Angelo fortā, kur dzīvo tikai viens cilvēks – St. John’s bruņinieku vēstnieks Maltā. Viņš ar mums pavadīja kādu pusotru stundu, ļoti atraktīvi stāstīdams par fortu, ordeni un Maltas vēsturi. Biju pārsteigta uzzināt, ka pasaulē vēl arvien ir 11 000 šī ordeņa bruņinieku. Izrādījās, ka šis harizmātiskais, omulīgais onkulītis ar mūžīgo cigareti mutē ir viens no tikai 55 bruņiniekiem/ mūkiem, kas devuši reliģisku zvērestu.
Piektdien kopā ar trim kursabiedriem devāmies uz Maltas lielāko laikrakstu „Times of Malta”, kur mums bija norunāta tikšanās ar avīzes bijušo redaktoru. Pusotras stundas laikā viņš ne tikai paspēja izrādīt un izstāstīt visu par laikrakstu, bet arī izglītot mūs par Maltas un Vallettas vēsturi. Tomēr pats labākais bija tas, ka šis pats vīrietis izrādījās Maltas vēstnieks Latvijā. Man patīk sagadīšanās. :)
Arvien vairāk pārliecinos, ka Maltas lielākā bagātība ir dzīvespriecīgie, draudzīgie cilvēki. Kafejnīcā no virtuves iznāks pavārs un mēģinās tev ieskaidrot, ka vista, ko tu ēd, ir papagailis, pēc tam mēģinās tev savest ar savu dēlu un beigu beigās nopirks tev alu. Autobusā visi pasažieri sāks strīdēties par to, kur tev labāk kāpt ārā, lai tu tiktu vistuvāk vajadzīgajai vietai. Pārdevēja kioskā šķirstīs uzņēmumu katalogu, kamēr atradīs kantori, ko tu meklē, tad zvanīs uz turieni no sava telefona, pēc tam uzzīmēs tev karti un vēl piekodinās, lai neapmaldies. Un tā varētu turpināt bezgalīgi.

Vēl viena interesanta pieredze

Tīrās sagadīšanās pēc es un divas manas dzīvokļa biedrenes tikām par žūriju Maltas puišu skaistumkonkursā „Mister personality”. Pirms mums jau trīs cilvēki no kojām bija žūrija Mis Maltas pusfinālā. Mēs noķērām divus zaķus ar vienu šāvienu – redzējām ne tikai misterus, bet arī misenes, kas bija ieradušās atbalstīt puišus. Katrai pilsētai ir sava pārstāve, kas cīnās par titulu mis Malta... Man jāatzīst, ka praktiski visas manas draudzenes ir trīsreiz smukākas par tām meitenēm, varbūt kādas 2-3 bija daudz maz ok, pārējās bija tiešām BRIESMĪGAS. Par puišiem, kas man bija jāvērtē, man vispār trūkst vārdu. Viņi defilēja mūsu priekšā, novilka žaketes, paspieda rokas, un mums bija jāliek atzīmes. Man būtu vieglāk vērtēt viņu drausmīgumu, nevis viņu lieliskumu! Jebkurā gadījumā, tā bija lieliska un SMIEKLĪGA pieredze. Mums bija jāliek atzīmes no 0 līdz 50. Visšausmīgākajam puisim, no kura es bēgtu, ja ieraudzītu uz ielas, es ieliku 20 punktus, bet manas dzīvokļa biedrenes pat salika 0, 5 un 10 tiem nabagiem. :D Lai Jums rastos priekšstats – daudzi no viņiem bija ģērbušies pilnīgi apspīlētās drēbēs, dažiem bija krekliņi ar dekoltē, un viņu rokas spiediens bija kā absolūtākai cacai – tikai ar pirkstu galiņiem... Vīrišķīguma tur nebija īpaši daudz :D Un personības ne tik. Bet nenoliegšu, ka bija ļooooti jautri.:)

Pārgājiens Maltas gaumē

Vakar viens no koju recepcijas darbiniekiem organizēja visiem pārgājienu. Bijām vismaz kādi 100 cilvēki. Bija teikts līdzi ņemt ēdienu un ērtus apavus, bet patiesībā prasījās gandrīz vai klinšu kāpšanas inventāru :D Garlaicīgi nebija, jo ik uz soļa bija jābaidās par savu dzīvību :D Pāris meitenes, vēl nesasniegušas pusceļu, sāka raudāt un iet atpakaļ. Faktiski bija jālec no akmens un akmeni – daži no tiem ļodzījās, citi bija asi, bet vēl citi – krita virsū. Bez akmeņiem vēl bija asi augi (kaut kas starp kaktusu un pieneni :D) un baigs karstums. Un kā gan es piemirsu mušas – tās bija pavisam labas! Viņām ļoti patika sviedri, bet vēl vairāk nobrāzumi, tā kā lēkšanas un balansēšanas procesā vēl bija jāatgaiņājas no tām. Tā klumpačojām kādas divas stundas, un varbūt tagad izklausīsies dīvaini, ja teikšu, ka man ļoti patika! Bija neaprakstāmi skaisti un vispār interesanti. Pa vidu kādas 40 min pavadījām pludmalē, peldoties un sauļojoties, un pēc tam daļa, kas nebija galīgi nokausēta, vēlreiz kāpa kalnā, lai redzētu saulrietu. Ja pirmā daļa jau bija brīnišķīga, tad šī vispār bija pasaka. Un slīdēšana lejā pa gludo kalnu bija adrenalīna sakāpinātības augstākais punkts. :D Tāpēc nav brīnums, ka vakarā kojās valdīja ļoti neraksturīgs klusums.